Tovakar tā vēl bija varbūtība. Mans stāvoklis bija diezgan neērts. Bija nepieciešams kaut ko uzzināt no Harkera, bet trau­cēja Ralfsa klātbūtne. Es visiem spēkiem pūlējos nepiespiesti tērzēt. Neko citu nevarēja darīt. Ralfsa turpmākā izturēšanās rādīja, ka esmu pareizi rīkojies, piesargādamies no viņa … Es zināju, ka Ralfss atvadīsies no mums Kensingtonhaistrītā, un tad es pārsteigšu Harkeru ar negaidītu vaļsirdību. Dažreiz arī tādi triki labi noder . .. Un pēkšņi manā redzes lokā no jauna parādījās baltā siena un zaļās durvis. Runādami mēs gājām tai garām. Mēs soļojām lēni. Kā šobrīd redzu uz baltās sienas Har­kera krasi iezīmēto ēnu — uz pieres uzvilkto cilindru, knābim līdzīgo degunu un šalles mīkstās krokas; viņa ēnai sekoja mū­sējās.

Es atrados collas divdesmit no durvīm. «Kas notiks, ja es atvadīšos no viņiem un ieiešu pa šīm durvīm?» es sev jautāju.

Taču es degu nepacie­tībā izrunāties ar Harkeru. Mani bija apsēdis vesels neatrisinātu problēmu spiets, tāpēc es neatbildē­ju uz savu jautājumu. «Viņi iedomāsies, ka esmu zaudējis prātu,» es domāju. «Pieņemsim, ka es tagad pazūdu. «Redzama poli­tiska darbinieka noslēpu­mainā nozušana …» — tā rakstīs avīzes.» Šis apsvē­rums ietekmēja manu lē­mumu šai kritiskajā brīdī. Mana apziņa atradās sa­biedrības pieņemto uzvedī­bas noteikumu valgos. Volless, skumji smaidī- . dams, pievērsās man.