Viņam vēl nebija četrdesmit gadu, un zinātāji apgalvo, ka viņš, ja nebūtu nomiris, būtu ieņēmis atbildīgu posteni un, iespējams, ietilptu pat jaunā kabineta sastāvā. Skolā viņš bez jebkādām pūlēm pastāvīgi pārspēja mani, un tas notika it kā pats no sevis.
Gandrīz visus skolas gadus mēs pavadījām kopā Rietumken- singtonā, Sent-Atelstenas koledžā. Mēs tanī iestājāmies, būdami vienādi sagatavoti, bet viņš beidza koledžu, būdams jau stipri pārāks par mani, likdams visiem apbrīnot savu spožo erudīciju un lieliskās runas dāvanas, lai gan es pats toreiz guvu gluži labus panākumus. Skolā es pirmo reizi izdzirdēju par šīm «durvīm sienā», par kurām otro reizi dzirdēju mēnesi pirms Vollesa nāves.
Tagad es esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņam šīs «durvis sienā» bija īstas durvis īstā sienā un veda pretī nemirstīgai īstenībai.
Tās ienāca viņa dzīvē ļoti agri, kad viņam bija pieci vai seši gadi.
Atceros, ka viņš, skaļi domadams, nopietnā un nesteidzīga balsī it kā centās skaidri noteikt, kad īsti tas viss ar viņu noticis.
— Es ieraudzīju, — viņš stāstīja, — pēcpusdienas saules spoži apspīdētas meža vīnāja lapas, tumši sarkanas uz baltas sienas. Es tās pamanīju pēkšņi, kaut arī neatceros, kādā mirklī tas notika.