Uz tīrās ietves zaļu durvju priekšā gulēja kastaņa lapas. Tās bija dzeltenas, ar zaļām cīpsliņām, nevis brūnas un netīras, — acīm redzot, nule nobirušas no koka. Laikam tas notika oktobrī. Es katru gadu ar patiku vēroju, kā lido lejup kastaņu lapas, es labi zinu, kad tas notiek … Ja nemaldos, man tolaik bija pieci gadi un četri mēneši.

Volless pastāstīja, ka bijis ļoti attīstīts bērns, iemācījies ru­nāt neparasti agri, bijis saprātīgs, «gluži kā pieaudzis cilvēks»r tāpēc baudījis tādu brīvību, kādu vairumam bērnu piešķir labi ja septiņu vai astoņu gadu vecumā. Māte Vollesam nomirusi, kad viņš bijis tikai divus gadus vecs, viņu paņēmusi savā uz­raudzībā ne visai modra un ne pārāk stingra mājskolotāja. Tēvs, skarbs, darīšanās iegrimis advokāts, pievērsis maz uzma­nības dēlam, kaut gan licis uz viņu lielas cerības. Manuprāt, par spīti apdāvinātībai, dzīve zēnam būs likusies garlaicīga un pelēka.

Un tā kādreiz viņš devies pastaigāties. Volless neatcerējās, kā viņam izdevies izlavīties no mājām un pa kādām Rietumken- singtonas ielām viņš gājis. Tas viss pilnīgi izgaisis no atmiņas. Vienīgi balto sienu un zaļās durvis viņš allaž redzējis savā acu priekšā pavisam skaidri.

Viņš spilgti atcerējās, ka, uzmetis acis durvīm, izjutis dīvainu satraukumu, tieksmi atvērt tās un ieiet iekšā. Reizē ar to viņš nojautis, ka nebūs gudri un varbūt būs pat slikti, ja viņš pa­kļausies šai tieksmei. Volless apgalvoja, ka, lai cik tas dīvaini, viņš zinājis jau pašā sākumā, ja atmiņa viņu neviļ, ka durvis nav aizslēgtas un viņš var ieiet pa tām, ja vien grib.