Iztēlē es skaidri redzu mazu zēnu, kurš stāv pie durvīm, te grasīdamies vērt tās vaļā, te atraudamies atpakaļ.
Turklāt pavisam neaptveramā kārtā viņam bijis zināms arī tas, ka tēvs būs ļoti dusmīgs, ja viņš ieies pa šīm durvīm.
Volless sīki jo sīki aprakstīja savas šaubas un svārstīšanos. Viņš pagājis durvīm garām, sabāzis rokas kabatās, uzsvilpojis un, rādīdams neatkarīgu seju, nosoļojis gar visu sienu un nogriezies ap stūri. Tur viņš ieraudzījis vairākus nolaistus, netīrus veikaliņus un sevišķi atmiņā iespiedušās ūdensvadu licēja un tapsētāja darbnīcas: nekārtīgi izmētātas, apputējušas māla caurules, svina plāksnes, apaļi krāni, tapešu paraugi un skārda kārbas ar emaljas krāsām.
Viņš stāvējis, izlikdamies, ka vēro šos priekšmetus, bet īstenībā dedzīgi ilgojies tikt atpakaļ pie zaļajām durvīm.
Pēkšņi viņu pārņēmis nevaldāms uztraukums. Baidīdamies, ka atkal nesāk pārdomāt, viņš aizskrējis atpakaļ, pastiepis roku, atvēris zaļās durvis, iegājis iekšā, un tās tūliņ aizvērušās. Viņš mirklī atradies dārzā, un šo dārzu viņš nav spējis aizmirst visu mūžu.