Vollesam bija ļoti grūti attēlot iespaidu, kādu viņš guvis no šā dārza.
— Jau pašā gaisā bija kaut kas uzmundrinošs, tas pauda bezrūpību, mieru, labklājību. Visa apkārtne laistījās tīrās, brīnišķīgās, maigi vizmainās krāsās. Es izbaudīju skaudru prieku, kāds pārņem cilvēku tikai retos mirkļos, kad viņš ir jauns, vesels un laimīgs. Viss bija tik skaists . . .
Volless mirkli padomāja, tad turpināja stāstu.
— Zini, — viņš iesāka nedroši kā cilvēks, kuru apmulsinājis kaut kas gluži neticams, — tur bija divi lieli panteri… Jā, plankumaini panteri. Un vari iedomāties, man nemaz nebija bail. Tur bija garš līčloču celiņš, kam no abām pusēm bija marmors un ziedi, un uz celiņa šie abi samtainie zvēri rotaļājās ar bumbu. Viens ziņkāri pavērās manī, pienāca klāt, mīlīgi paberzēja mīksto, apaļo ausi pret manu pastiepto roķeli un sāka murrāt. Es tev saku, tas bija apburts dārzs. To es zinu . . . Dārza apmēri? O, tas stiepās tālu uz visām pusēm, likās, tam nav gala. Cik atceros, tālumā slējās pakalnu rinda. Dievs zina kur bija pēkšņi pazudusi Rietumkensingtona. Bet man bija tāda sajūta, it kā esmu atgriezies dzimtenē.
Zini, tai pašā mirklī, kad durvis aizcirtās aiz manis, es aizmirsu ietvi, izraibinātu ar nobirušajām kastaņu lapām, ielu ar tās karietēm un orēm, aizmirsu disciplīnu, kas valdonīgi sauca mani uz mājām, aizmirsu visas šaubas un bailes, aizmirsu jebkuru piesardzību, aizmirsu visu ikdienišķo.