Vienā mirklī biju nokļuvis citā pasaulē, pārvērties par jautru, bezgala laimīgu bērnu. Tā bija gluži cita, siltas,-liegas, laipnas gaismas apsta­rota pasaule; gaiss bija rāma, gaiša prieka piesātināts, debesu zilgmē peldēja viegli, saules caurstaroti mākoņi. Līčloču celiņš, kam gar abām pusēm auga krāšņas, neviena neapsargātas pu­ķes, traucās uz priekšu, vilinādams aizvien tālāk, un man bla­kus soļoja abi lielie panteri. Es bez bailēm uzliku rociņas uz viņu pūkainajām mugurām, glaudīju viņu apaļās ausis, jutīgo vietiņu aiz auss un rotaļājos ar viņiem. Šķita, arī panteri ap­sveica šo manu atgriešanos dzimtenē. Visu laiku manu sirdi pildīja kvēla izjūta, ka nu beidzot esmu mājās. Un, kad uz celiņa parādījās meitene zaļā tērpā, smaidot nāca man pretī, izsaucās: — Tu arī klāt! — pacēla augšup, noskūpstīja, nolaida zemē un veda aiz rokas tālāk, — tas nemodināja ne mazāko izbrīnu, tikai līksmu apziņu, ka taisni tā visam jābūt, un atmi­ņas par ko jauku, kas dīvainā kārtā bijis piemirsies. Atceros platus, sarkanus pakāpienus starp bruņinieku piešu garajiem stublājiem; uzkāpuši augšā, mēs ieraudzījām tālu aizstiepja­mies aleju, kuru ieslēdza veci jo veci ēnaini koki. Gar aleju starp rūsganajiem, dziļu plaisu izvagotajiem stumbriem bija izvietoti skaisti marmora soli un tēli, bet pa smiltīm tekalēja piejaucēti, mīlīgi, balti baloži.