Te es padevos un gandrīz sāku raudāt. Un raidīju lūgšanu tumsai aiz loga: visu ko, tikai ne bruku ar plīsumu!
Bet nogurums žužināja:
«Liecies jel gulēt, tu nelaimīgais eskulap! Izgulēsies, gan rīts būs gudrāks par vakaru. Nomierinies, jaunais neirastēniķi! Paskaties — tumsā aiz logiem ir miers, drēgnie lauki grimst snaudā, no brukas nav ne vēsts. Rīts gudrāks par vakaru. Apradīsi… Guli… liec atlantu nost… Pašlaik tikpat netiksi ne par matu gudrāks. Brukas gredzens…»
Kā viņš iedrāzās istabā, nemaz neapjēdzu. Atceros, noklaudzēja durvju bulta, Aksiņja kaut ko. nopīkstēja. Un aiz logiem nočīkstēja rati.
Vīrs bija bez cepures, vaļējā puskažociņā, savēlušos bār- deli un ārprātīgā acīm.
Viņš pārkrustījās un nogāzās uz ceļiem, un trieca pieri pret grīdu. Tā bija nodeva man.
«Esmu pagalam,» smeldzīgi nodomāju.
— Ko jūs darāt, ko jūs darāt! — es nomurmināju un pavilku pelēko piedurkni.
Vīrieša seja sašķobījās, un viņš par atbildi sāka aizgūtnēm murmināt saraustītus vārdus:
ļ— Daktera kungs … kungs … vienīgā, vienīgā … vienīgā! — svešais pēkšņi iekliedzās jauneklīgi skanīgā balsī, tā ka lampas abažūrs nodrebēja. — Ak dievs … Ak…— Viņš sāka izmisumā lauzīt rokas un atkal dauzīt pieri pret grīdas dēļiem, it kā gribēdams to sašķaidīt. — Par ko? Par ko tāds sods? … Ko esam noziegušies?