— Ko? Kas noticis?! — es iekliedzos, juzdams, ka man seja kļūst auksta.
Svešais pielēca kājās, metās man klāt un nočukstēja:
— Daktera kungs … ko vien gribat… došu naudu … Prasiet, cik vien gribat! Cik vien gribat. Vedīsim produktus… Tikai lai nenomirst! Tikai lai nenomirst! Paliks krople — par to nekas. Par to nekas! — viņš brēca pret griestiem. — Gan izbarošu, gan!
Melnajā durvju četrstūrī rēgojās Aksiņjas bālā seja. Manu sirdi sažņaudza smeldze.
— Kas noticis? … Kas? Runājiet! — es žēli izsaucos.
Svešais apklusa, tad čukstus, it kā uzticēdams noslēpumu, sacīja, un viņa acis šķita kā bezdibeņi:
—■ Ierāva paisīklā …
— Paisīklā… paisīklā?… — es pārjautāju. — Kas tas ir?
— Linus, linus paisījuši… daktera kungs … — čukstus paskaidroja Aksiņja, — ar paisīklu tak… paisa linus…
«Tas ir sākums. Tā. Ak, kāpēc es šurp atbraucu!» šausmās nodomāju.
— Ko ierāva?
— Manu meitiņu, — svešais čukstus atbildēja un tad izkliedza: — Palīdziet! — Un atkal nogāzās uz grīdas,
un viņa apaļiski apgrieztie mati nokrita pār acīm.
*
Spožlampa ar sašķiebušos skārda abažūru dega spilgti, ar diviem degļiem. Meiteni ieraudzīju uz operāciju galda, kas bija pārklāts ar baltu, svaigi smaržojošu vaskadrānu, un bruka no manas atmiņas pagaisa. .