«Esi iejūdzies — velc!» dzēlīgi atsaucās balss.
Tā … no rokasgrāmatas nešķiršos … Ja kaut kas jāizraksta, var apdomāt, mazgājot rokas. Rokasgrāmata gulēs atvērta tieši uz žurnāla, kurā ieraksta slimniekus. Rakstīšu noderīgas, bet vienkāršas receptes. Nu, pieņemsim, natrii salicylici 0,5 pa vienam pulverim trīs reizes dienā …
«Var izrakstīt arī sodu!» nepārprotami ņirgādamies, atsaucās mans iekšējais sarunu biedrs.
Kāpēc tad sodu? Es izrakstīšu arī ipekakuanu infu- zum… uz 180. Vai uz divi simti. Laipni lūdzu!
Un, lai gan man, vienatnē sēžot pie lampas, neviens ipekakuanu neprasīja, es tūliņ mazdūšīgi pāršķirstīju receptūras rokasgrāmatu, pārbaudīju ipekakuanu un pie reizes arī mehāniski pārlasīju to, ka pasaulē"-ir kaut kāds insipīns. Tas neesot nekas cits kā hinīndiglikolskābes ētera sulfāts… Izrādījās, ka tam neesot hinīna garšas. Bet kur tas lietojams? Un kā izrakstāms? Vai tas ir pulveris? Velns viņu rāvis!
«Lai nu insipīns kur insipīns, bet kā tad tomēr paliek ar bruku?» neatlaidīgi tirdīja baiļu balss.
«Iesēdināšu slimnieku vannā,» es apskaities aizstāvējos, «jā, vannā. Un mēģināšu bruku iedabūt atpakaļ.»
«Ar plīsumu, manu mīļumiņ! Pie joda, ko tu te runā par vannām! Ar plīsumu,» dēmona balsī dziedāja bailes. «Jāgriež …»