Gaišie, mazliet rūsganie mati nokārās no galda samudžinātā, sakaltušā grīstē. Bize bija milzīga, un tās gals sniedzās līdz grīdai.
Katūna svārki bija sadriskāti un asinis uz tiem dažādās krāsās — dažs plankums tumši brūns, dažs svaigs, gaiši sarkans. Lampas gaisma šķita dzeltena un dzīva, bet meitenes seja balta kā papīrs, deguns smails.
Viņas baltajā sejā stings, kā ģipsī liets dzisa patiešām reti sastopams daiļums. Reti, gaužām reti gadās redzēt tādu seju.
Operāciju zālē sekundes desmit valdīja pilnīgs klusums, bet viņpus aizvērtajām durvīm varēja dzirdēt kādu dobji vaimanājam un bez mitas dauzām galvu.
«Zaudējis sajēgu,» es nodomāju, «un kopējas droši vien viņu lūko vest pie prāta … Kādēļ meitene tik skaista? Tēvam gan ir pareizi vaibsti… Droši vien māte bijusi skaista … Viņš ir atraitnis …»
— Vai viņš ir atraitnis? — es neviļus nočukstēju.
— Atraitnis, — klusi atbildēja Pelageja Ivanovna.
Te Demjans Lukičs ar asu, it kā niknu kustību pārplēsa svārkus no lejas malas līdz augšai un meiteni vienā mirklī atsedza. Es paskatījos, un tas, ko ieraudzīju, pārspēja visu, ko biju gaidījis. Kreisās kājas īstenībā nemaz nebija. Sākot no samaltā ceļgala, rēgojās asiņaini lēveri, sarkani, saraustīti muskuļi un uz visām pusēm asi slējās sadragātu kaulu šķēpeles. Labās kājas apakšstilbs pārlauzts tā, ka abi kaula gali izdūrtišies cauri ādai. Tādēļ pēda nedzīvi gulēja it kā savrup, sagriezusies uz sāniem.