— Jā, — klusi noteica feldšeris un vairāk nekā nepie- bilda.
Sai brīdī es pārvarēju4 sastingumu un steidzos pārbaudīt pulsu. Aukstajā rokā tā nebija. Tikai pēc vairākām sekundēm uztaustīju tikko jaušamu, retu viļņojumu. Tas pazuda… tad sekoja pauze, kurā paguvu paskatīties uz meitenes nāsīm, kas metās zilganas, un baltajām lūpām… Jau gribēju sacīt: beigas… par laimi, tomēr savaldījos … Atkal uzvirmoja sīks vilnis.
«Lūk, tā izdziest saplosīts cilvēks,» es nodomāju, «te vairs nekas nav līdzams …»
Bet piepeši es bargā, sev pašam nepazīstamā balsī teicu:
— Kamparu!
Te Anna Nikolajevna noliecās man pie auss un pačukstēja:
— Kāpēc, dakter? Nemokiet! Kam vēl durstīt? Tūliņ nomirs … Neizglābsiet.
Nikni un drūmi atskatījos uz viņu un teicus
— Es lūdzu kamparu …
Un Anna Nikolajevna ar spēji pietvīkušu, aizvainotu seju tūliņ metās pie galdiņa un nolauza ampulai galu.
Arī feldšeris acīmredzot bija pret kamparu. Tomēr viņš ātri un veikli rīkojās ar šļirci, un dzeltenā eļļa pazuda zem pleca ādas.
«Mirsti. Mirsti drīzāk,» es domāju, «jel mirsti! Ko gan citādi ar tevi iesākšu?»
— Tūliņ mirs, — it kā uzminējis manas domas, nočukstēja feldšeris. Viņš pašķielēja uz palagu, bet acīmredzot pārdomāja: žēl bija palagu notraipīt ar asinīm. Tomēr pēc dažām sekundēm ķermeni vajadzēja pārklāt. Meitene gulēja kā līķis, taču mirusi nebija. Galvā man piepeši kļuva gaišs kā zem mūsu tālā anatomikuma stikla griestiem.