•— Vēlreiz kamparu, —aizsmacis teicu.
Un feldšeris atkal paklausīgi iešļircināja eļļu.
«Vai tad patiesi viņa nemirs? …» izmisis domāju. «Vai patiesi man vajadzēs …»
Smadzenēs kļuva arvien gaišāks, un pēkšņi bez jel kādām mācību grāmatām, bez padomiem un palīdzības sapratu — pārliecība, ka esmu sapratis, bija dzelžaina —, tagad man vajadzēs pirmoreiz mūžā izdarīt amputāciju dziestošam cilvēkam. Un šis cilvēks mirs zem naža. Ak, mirs zem naža! Jo viņai taču nav asiņu! Desmit verstis garajā ceļā tās izplūdušas no sašķaidītajām kājām, un nevar pat zināt, vai viņa pašlaik kaut ko jūt un dzird. Viņa klusē. Ak, kāpēc viņa nemirst?! Ko man sacīs saprātu zaudējušais tēvs?
— Sagatavojiet amputāciju, — svešādā balsī teicu feldšerim..
Vecmāte pameta uz mani negantu skatienu, bet feldšera acīs pavīdēja līdzjūtības dzirkstele, un viņš sāka ātri rīkoties ap instrumentiem. Zem viņa rokām sāka sprauslāt prīmuss…
Pagāja stundas ceturksnis. Ar māņticīgām šausmām paraudzījos izdzisušā acī, mazliet paceldams auksto plakstiņu.