Nekā nepanākšu. Kā var dzīvot tas, kas jau gan­drīz līķis? Sviedru lāses neatturami ritēja no baltās ce­purītes apakšas man pār pieri, un Pelageja Ivanovna sāļos sviedrus ar marli noslaucīja. Asiņu pārpalikumā meitenes dzīslās tagad peldēja arī kofeīns. Vai to vaja­dzēja .šļircināt vai ne? Anna Nikolajevna ar viegliem pie­skārieniem masēja punus, kas uz meitenes gurniem bija radušies no fizioloģiskā šķīduma. Bet meitene bija dzīva.

Satvēru skalpeli, cenzdamies kādu atdarināt (reizi mūžā universitātē biju redzējis amputāciju) … Tagad es lūdzos liktenim, lai meitene vismaz nākamajā pusstundā neno­mirst… «Lai nomirst palātā, kad būšu operāciju bei­dzis …»

Manā vietā darbojās vienīgi mans veselais saprāts, ko šaustīja ārkārtējie apstākļi. Ar apļveida kustību veikli kā pieredzējis miesnieks apvilku asum asu nazi ap gurnu, un āda pašķīrās — bez piliena asiņu. «Ko darīšu, kad sāks asiņot artērijas?» es domāju un kā vilks paglūnēju uz torzijas pincešu kaudzi. Pārgriezu milzīgu gabalu meitenes miesas un vienu no asinsvadiem — tas izskatī­jās pēc bālganas caurulītes —, taču no tā neiztecēja ne lāsīte asiņu. Es to aizspiedu ar torzijas pinceti un vir­zījos tālāk. Saspraudu pincetes visur, kur domāju atro­damies asinsvadus. «Arteria … arteria … nolādēts, kā gan to sauc? …» Operāciju zālē sāka izskatīties pēc klī­nikas. Torzijas pincetes karājās veseliem ķekariem. Ar marles palīdzību tās kopā ar miesu pavilka uz augšu, un es ar žilbinoši spožu, sīkzobainu zāģi sāku zāģēt apaļo kaulu. «Kāpēc viņa nemirst? … Tas ir brīnums .,. ak, cik gan cilvēkam sīksta dzīvība!»