Tāpēc ar viņas roku bija atņemta dzīvība gailim. To man vaja­dzēja apēst. Es ar visiem iepazinos. Feldšeri sauca Dem- jans Lukičs, vecmātes — Pelageja Ivanovna un Anna Nikolajevna. Paguvu apstaigāt slimnīcu un pilnīgi skaidri pārliecinājos par to, ka tajā ir ļoti bagāts instru- mentārijs. Turklāt man tikpat skaidri vajadzēja atzīt (protams, klusībā), ka ļoti daudzu nevainojami spožo in­strumentu uzdevums man nemaz nav zināms. Atzīstos atklāti, es tādus nebiju pat redzējis, kur nu vēl turējis rokās.

—  Hm, — visai daudznozīmīgi norūcu, — instrumentā- rijs jums tomēr ir lielisks. Hm …

—   Kā nu ne, godātais, — saldā balsī ierunājās Dem- jans Lukičs, — tas jau jūsu priekšgājēja Leopolda Leopol- doviča nopelns. Viņš tak operēja no rīta līdz vakaram.

Te mani pārklāja auksti sviedri — un es grūtsirdīgi palūkojos uz skapīšiem, kas laistījās kā spoguļi.

Pēc tam mēs apstaigājām tukšās palātas, un es pārlie­cinājos, ka tajās var ērti novietot četrdesmit cilvēku.

—   Leopoldam Leopoldovičam te reizēm gulēja arī piec­desmit, — mani iepriecināja Demjans Lukičs, bet Anna Nikolajevna, sieviete ar sirmu matu vainagu, nez kāpēc noteica:

—  Jūs, dakter, liekaties tik jauniņš,tik jauniņš… Taisni brīnums. Jūs izskatāties pēc studenta.

«Piķis un zēvele,» es* nodomāju, «visi kā sazvērējušies, goda vārds!»

Un caur zobiem sausi atņurdēju;