
— Hm … nē, es … tas ir… jā, es izskatos jauns …
Tad mēs nokāpām aptiekā, un es tūliņ ieraudzīju, ka
tajā trūkst vienīgi putna piena. Divas patumšas istabas stipri oda pēc zālēm, un plauktos atradās viss, ko var vēlēties. Bija arī patentēti ārzemju līdzekļi, un vai maz jāpiebilst, ka es savu mūžu par tiem nekā nebiju dzirdējis.
— Tos izrakstīja Leopolds Leopoldovičs, — lepni pavēstīja Pelageja Ivanovna.
«šis Leopolds nudien bijis ģeniāls cilvēks,» es nodomāju, un mani pārņēma cieņa pret šo noslēpumaino Leopoldu, kas pametis kluso Murjevu.
Cilvēkam vajadzīga ne tikai uguns, viņam ar visu vajag arī aprast. Gaili es jau sen biju notiesājis, Jegoričs piebāzis man cisu maisu un pārklājis ar palagu, manas rezidences kabinetā dega lampa. Es sēdēju un kā apburts vēros leģendārā Leopolda trešajā sasniegumā: skapis bija bāztin piebāzts ar grāmatām. Ķirurģijas rokasgrāmatas vien vācu un krievu valodā es ātrumā saskaitīju ap trīsdesmit sējumu. Kur vēl terapija! Un brīnišķi ādas slimību atlanti!
Tuvojās vakars, un es sāku aprast.
«Es ne pie kā neesmu vainīgs,» neatlaidīgi pūlējos sev iegalvot,^«man ir diploms, man ir piecpadsmit.piecnieki. Es taču jau tur, lielajā pilsētā, brīdināju, ka gribu strādāt par otro ārstu. Nē. Viņi pasmaidīja un atteica: «Gan pieradīsiet.» Pierodi nu! Bet ja atved kādu ar bruku? Sakiet man — pa kuru laiku es pie tās pieradīšu? Un, galvenais, kā jutīsies brukas slimnieks manās rokās? Varēs pierast viņpasaulē (te man pār muguru pārskrēja šermuļi)…
