Un sastrutojis apendicīts? Ū! Un rīkles gala difterija sādžas bērniem? Kad nepieciešama traheotomija? Arī bez traheotomijas man neklāsies diez cik viegli… Un … un… dzemdības! Biju pavisam piemirsis dzemdības! Bērna nepareiza guļa. Ko gan es iesākšu? Ko gan? Cik es esmu vieglprātīgs! Vajadzēja atteikties no šī iecirkņa. Vajadzēja. Būtu atraduši sev kādu Leopoldu.»
Grūtsirdības mākts staigāju pa krēslaino kabinetu. Nokļuvis ieblakus lampai, es logā uz lauku bezgalīgās tumsas fona redzēju līdzās lampas uguntiņai pavīdam savas bālās sejas atspulgu.
«Esmu kā tāds Viltus Dmitrijs,» es piepeši muļķīgi nodomāju un atkal apsēdos pie loga.
Pāris stundu vientulībā sevi mocīju un nonācu tik tālu, ka mani nervi vairs nespēja izturēt paša radītās šausmas. Tad sāku nomierināties un pat kalt šādus tādus plānus.
Tā, godātais … Viņi stāsta, ka uz pieņemšanu tagad gandrīz neviens neierodas. Sādžās strādā pie linu mīstīšanas, ceļi neizbraucami… «Tieši tagad tev arī atvedīs "brukas slimnieku,» smadzenēs nogranda skarba balss, «jo iesnu dēļ (tā nav smaga kaite) neviens pa sliktu ceļu nebrauks, bet brukas slimnieku atšķūrēs, vari būt drošs, dārgais kolēģi dakter.»
Tas nebija muļķīgi sacīts, vai ne? Es nodrebēju.
«Ciet klusu,» es teicu balsij, «brukas slimnieku var arī neatvest. Kas tā par neirastēniju? Reiz esi ķēries pie arkla — atpakaļ neskaties!»