Kā jau visi tālās jaunības iespaidi, šī aina bija ārkārtīgi skaidri iegulusi Koskuša atmiņa, un viņa aizmiglotās acis šķita redzam cīniņu tikpat dzīvi kā tajās senajās dienās. Koskušam par to bija brīnums, jo nākamajos laikos, būdams vīru vadonis un padomes locekļu galva, viņš veica dižus darbus un viņa vārds kļuva par nolādējumu pel li j ti cilts ļaužu mutēs — nemaz jau nerunājot par to svešinieku, balto vīru, ko viņš nonāvēja atklātā tuvcīņā — ar nazi pret nazi.
Ilgi Koskuša domas kavējās pie jaunības dienām — uguns pa to laiku izdega un sala kniebieni kļuva sīvāki. Šoreiz viņš atdzīvināja liesmas, iemezdams uz reizi divus zarus, un, atlikušos pārskaitījis, apsvēra, cik ilgi vēl būs noteicējs par savu dzīvību. Ja Sitkumtoha būtu vairāk domājusi par savu vectēvu un salasījusi lielāku klēpi, viņa mūža stundas būtu garākas. Tas taču būtu bijis tik viegli. Bet skuķe jau no mazotnes bija bezrūpīga, un, kopš Bebrs, Zinghas dēla dēls, bija sācis mest uz viņu acis, meitene galīgi pārstāja godāt savus senčus. Galu galā — kāda tam nozīme? Vai viņš savā trauksmainajā jaunībā nebija rīkojies gluži tāpat? Kādu brīdi sirmgalvis ieklausījās klusumā.