Tālāk zēni apstādināja savu sniegkurpju uzliektos purnus pie vietas, kur bija notikusi jauna saķeršanās. Lielais dzīvnieks bija izmisigi cīnījies. Zīmes sniegā rādīja, ka divreiz briedis bija nogāzts zemē, un divreiz tas bija nokratījis uzbrucējus un atkal pieslējies kājās. Viņš savu uzdevumu jau bija izpildījis, tomēr dzīvība viņam bija dārga. Zingha teica, ka tas esot ļoti dīvaini, — reiz nogāzts briedis uz kājām vairs netiekot; tomēr šis dzīvnieks nepārprotami bija atkal piecēlies. Kad puisēni vēlāk to visu pastāstīja šamanim, tas šai faktā saskatīja zīmes un brīnumainus pareģojumus.
Pēdīgi abi nonāca vietā, kur briedis bija mēģinājis uzrāpties krastā un sasniegt mežu. Tomēr ienaidnieki bija tam uzklupuši no muguras, briedis bija saslējies pakaļkājas un nogāzies atmuguriski, divus vilkus dziļi ietriekdams sniegā. Medības acīm redzami tuvojās noslēgumam, jo ciltsbrāļi bija pametuši abus vilkus neaiztiktus. Vēl divas saķeršanās vietas aši pazibēja garām — tās bija tuvu viena otrai, un cīniņš tur bijis īss. Pēdu sliede nu krāsojās sarkana, un lielā dzīvnieka vienmērīgie soļi bija kļuvuši sīki un nevienādi. Tad zēni sadzirda pirmās skaņas no kaujas lauka — nevis dzinēju pilnbalsīgo kori, bet īsus, aprautus rējienus, kas lika saprast, ka vilku zobi jau sniedzas pēc dzīvas miesas. Turēdamies pret vēju, Zingha uz vēdera rāpās pa sniegu tuvāk krūmam, un tam pakaļ līda viņš, Koskušs, kuram pēc gadiem nāksies būt savas cilts ļaužu vadonim. Par abiem zēni atlieca sānis jaunas egles apakšējos zarus un skatījās pa spraugu. Viņi redzēja cīņas nobeigumu.