— Vai tev ir labi? — dēls jautāja.
Un sirmgalvis atbildēja: — Ir labi.
— Tev līdzās ir kurināmais, — jaunais turpināja, — un ugunskurs deg spoži. Rīts ir apmācies, un sals pielaidies. Drīz vien sāks snigt. Pašlaik jau snieg.
— Jā, jā, pašlaik jau snieg.
— Cilts ļaudis steidzas. Saiņi tiem ir smagi un vēderi ierāvušies, jo nav ko ēst. Ceļš ir tāls, un viņi soļo ātri. Es nu iešu. Vai tev ir labi?
— Ir labi. Es esmu kā pērnā lapa, kas tik tikko vēl turas pie stumbra. Uzpūtīs pirmais vējiņš, un es nokritīšu. Balss man ir kļuvusi tāda kā vecai sievai. Acis vairs nerāda ceļu, kur kājām jāiet, un kājas man ir smagas, un es esmu noguris. Ir labi.
Vecais vīrs apmierināts nolieca galvu un palika sēžam, līdz pēdējais sniega čirkstiens bija izgaisis, un tad viņš zināja, ka dēlu sasaukt vairs nav iespējams. Tūdaļ viņa roka steigšus pastiepas pēc kurināmā. Tas vienīgais vēl stāvēja starp sirmgalvi un mūžību, kas rēgojās viņam pretī. Pēdīgi nu viņa mūžs ir mērojams ar šo žagaru sainīti. Cits pēc cita tie tiks iemesti par barību ugunij, un tieši tāpat, soli pa solim, viņam tuvosies nāve. Kad pēdējais sprungulis būs izdvašojis savu siltumu, uzbru- kumu sāks sals. Vispirms tam padosies kājas, tad rokas, un stingums lēnītiņām pārvilksies no locekļiem uz pašu ķermeni. Galva noslīgs uz ceļiem, un tad viņš atpūtīsies. Tas ir viegli. Visiem cilvēkiem jāmirst.