Koskušs nepavisam nežēlojās. Tada jau ir dzīve, un tā ir taisnīga. Tuvu pie zemes viņš ir piedzimis un tuvu pie zemes dzīvojis, un tālab tās likums viņam nav nekas jauns. Tas ir visas dzīvās radības likums. Daba nav žēlīga pret dzīvo radību. Viņa neņem vērā katru dzīvo būtni atsevišķi. Viņas intereses virzītas uz sugu, uz rasi. Tā bija visdziļākā abstraktā doma, ko vecā Koskuša raupjais prāts spēja aptvert, bet pie tās tad viņš turējās cieši. Tās apliecinājumu viņam rādīja visa dzīve. Sula saplūst stumbros, kārklu pumpuri pēkšņi uzplaukst košā zaļumā, dzeltenās lapas nobirst — ar to vien jau viss ir pateikts. Bet ikvienam daba dod savu uzdevumu. Ja viņš to neizpilda, viņam jāmirst. Ja viņš to izpilda — tik un tā viņam jāmirst. Dabai tas vienalga; pakļāvīgo tai ir daudz, un mūžīga ir tikai pakļāvība, nevis pakļāvīgie. Koskuša cilts ir ļoti sena. Sirmgalvji, ko viņš pazina, būdams vēl bērns, bija pazinuši sirmgalvjus, kas dzīvojuši pirms viņiem. Tātad īstenībā dzīvo cilts, tā iemieso visu savu locekļu pakļāvību līdz pat vistālākajai, sen aizmirstajai pagājībai, un neviens vairs pat nezina šo cilvēku atdusas vietu. Tiem nav nekādas nozīmes, tie ir nejauša, īslaicīga parādība.