Tie ir izgaisuši kā mākoņi no vasaras debesīm. Arī viņš ir nejauša, īslaicīga parādība un izgaisīs. Dabai ir vienalga. Dzīvei tā izvirza vienu uzdevumu, dod vienu likumu. Dzīves uzdevums — turpināt dzīvību, tās likums — nāve. Jauna meitene ir skaista būtne, ko patīkami uzlūkot, — tās krūtis ir kuplas un stāvs zaļoksnējs, tās solis līgans un acis mirdzošas. Taču dotais uzdevums tai vēl priekšā. Acis viņai zaigo arvien spožāk, solis kļūst žiglāks, te viņa ir pārgalvīga jauno puišu priekšā, te bikla un iesveļ tos sava nemiera ugunīs. Meitene uzplaukst arvien košāka un acīm tīkamāka, līdz pēdīgi kāds mednieks, vairs nespēdams ciesties, ved to savā teltī, lai tā viņam vārītu ēdienu, koptu suņus un kļūtu viņa bērnu māte. Bet līdz ar pirmā pēcnācēja ierašanos skaistums sāk izgaist. Kājas kļūst stīvas un gausas, acis blavas un iedubušas, un vienīgi mazie bērniņi ar prieku vēl glauž krunkainos vaigus vecajai skvo, kas čurn pie ugunskura. Uzdevums ir izpildīts. Un pēc maza laiciņa, tiklīdz parādīsies pirmais bada rēgs vai būs paredzams tāls ceļš, veco sievu pametīs sniegā, tāpat kā ir pamests viņš, ar nelielu žagaru nastiņu līdzās. Tāds ir likums.
Koskušs rūpīgi pielika ugunij sprunguli un atkal atgriezās savās pārdomās. Tāpat tas ir visur un ar visu.
Moskīti pazūd līdz ar sala iestāšanos.