Mazā vāverīte nolien dobumā nomirt. Vecumam uznākot, trusītis kļūst gauss un smagnējs un nespēj vairs izbēgt 110 ienaidniekiem. Pat lielais laukais lācis kļūst neveikls, akls un nīgrs, līdz galu galā to pieveic niecīgs ķilkstošu suņu bariņš. Koskušs atceras, kā viņš pameta savu tēvu pie kādas no Kjondaikas iztecēm — ziemu pirms tam, kad ieradās misionārs ar savam lūgšanu gramatām un dziedniecības zāļu kārbiņu. Ne reizi vien Koskušs aplaizījies, atcerēdamies šo kārbiņu, kaut gan tagad viņam mutē jau sen trūkst valguma. īpaši labs bija «pretsāpju līdzeklis». Tomēr misionārs viņiem bija apgrūtinājums, jo viņš nekad netika atnesis nometnē gaļu, bet ēda dūšīgi, tāpēc mednieki sāka kurnēt. Bet viņš apaukstēja plaušas pie Maijo ūdensšķirtnes, un vēlāk suņi izgrūstīja akmeņus un plēsās ap viņa kauliem.
Koskušs ielika vēl vienu zaru ugunī un atgriezās vēl tālākā pagātnē. Tas bija Lielā Bada laiks, kad vecie vīri ar tukšiem vēderiem tupēja ap ugunskuru un viņu lūpas risināja pusaizmirstus nostāstus par senajām dienām, kad Jukona trīs ziemas esot plūdusi bez aizsalšanas un pēc tam trīs vasaras gulējusi zem ledus. Tajos bada laikos viņš zaudēja māti. Laši tovasar nenārstoja, un cilts gaidīja nākamo ziemu, kad atnāks aļņi. Ziema pienāca, tomēr aļņus tā līdzi neatveda. Tas vēl nekad nebija pieredzēts, pat ne sirmgalvju garajā mūžā.