Bet aļņi tā arī nenāca, un tas bija septītais gads, trusīšiem nedzima mazuļi, un no suņiem bija atlikuši tikai kauli un āda. Ilgajā tumsībā bērniņi raudāja un apmira, un mira sie­vietes un sirmgalvji. Ik no desmit cilvēkiem ciltī tikai viens palika dzīvs, lai sagaidītu sauli pavasarī atgrieža­mies. Tas gan bija bads!

Bet Kosluišs bija pieredzējis arī pārpilnības laikus, kad gaļa palika pāri un sabojājās, suņi bija trekni un aiz pārēšanās pat nerēja vairs, — laikus, kad mednieki ļāva medījumam aiziet garām neskartam, kad sievietes bija auglīgas un teltīs mudžēt mudžēja dūšīgi bērneļi — zēni un meitenes. Tolaik vīri kļuva augstprātīgi tin no jauna atsāka sensenas ķildas, viņi devās pāri kalniem uz dien­vidpusi, lai izkautu pelliju cilti, un uz rietumpusi, lai pasēdētu pie tananas cilts izdzēstajiem ugunskuriem. Kos­kušs atcerējās, ka viņš, vēl zēns būdams, kāda pārpil­nības laikposmā bija redzējis vilkus saplosām briedi. Līdz ar viņu sniegā gulēja un skatījās Zingha — tas pats Zingha, kurš vēlāk izvērtās par izveicīgāko mednieku un kurš galu galā iebruka āliņģī uz Jukonas. Viņu atrada tikai pēc mēneša — viņš bija spējis līdz viducim izrāp­ties no āliņģa un tā arī iesalis ledū.

Nu jā — bet briedis. Viņi ar Zinghu todien bija izgā­juši spēlēt medniekus, atdarinādami savus tēvus. Strauta gultnē zēni uzdūrās svaigām brieža pēdām, un ap tām rēgojās daudzu vilku pēdas.