— Vecs, — sacīja Zingha, kas bija veiklāks pēdu lasīšanā, — vecs briedis, kas nespēj turēties baram līdzi. Vilki to ir atšķīruši no brāļiem un nu vairs no tā neatstāsies.
Tā tas arī bija. Tāds ir vilku paņēmiens. Dienu un nakti bez atpūtas viņi sekos briedim, rūkdami tam aiz muguras un kampdami tam purnā, un neatlaidīsies līdz pēdējam. Kā Zingham un Koskušam asinis sāka kūsāt! Šo medību noslēgumu vajadzēja redzēt — tas tikai būs skats!
Nepacietība skubināja zēnu soļus, kad viņi steidzās pa sliedi, un pat viņš, Koskušs, kas vāji redzēja un slikti prata lasīt pēdas, būtu varējis sekot tām, acis aizvēris, — tik plata bija sliede. Viņi nebija tālu no dzenamā medījuma un ik uz soļa lasīja pēdās drūmās traģēdijas svaigos ierakstus. Zēni nonāca pie vietas, kur briedis bija apstājies. Uz visām pusēm trīs pieaugušu vīru auguma garumā sniegs bija izbradāts un izspārdīts. Pašā vidū brieža greizo nagu izrautās dziļās bedres un visriņķī apkārt, visās malās, vilku ķepu atstātie seklākie dobuļi. Daži vilki bija gulējuši nosānis un atpūtušies, kamēr to brāļi lēkāja ap medījumu. Vilku ķermeņu nospiedumi visā garuma bija tik skaidri, it kā būtu atstāti sniegā nupat pirms brīža. Satracinātais upuris, mežonīgi sperdamies, bija trāpījis kādam vilkam un sabradājis to līdz nāvei. Par to liecināja nedaudzi pamatīgi apgrauzti kauli.