Cilvēks nonāca ieplakā, kur no akmeņiem un ciņiem, spārniem švīkstot, pacēlās sniega irbju bars. Tas kliedza «ķerr-ķerr-ķerr». Viņš sāka mest tām ar akmeņiem, bet nevienai netrāpīja. Tad viņš nolika saini zemē un sāka zagties tām klāt kā kaķis zvirbulim. Viņa bikses saplīsa uz asajiem akmeņiem, ievainotie ceļgali atstāja asiņainu sliedi, bet izsalkuma mokas lika aizmirst šīs sāpes. Viņš līda pa slapjajām sūnām, samērcēdams apģērbu un saldams, bet to nemaz nemanīja, tik ļoti viņu kratīja bada drudzis. Bet irbes, spārniem švīkstot, arvien izmuka viņa tvērienam, līdz beidzot viņam sāka likties, ka tās ar savu «ķerr-ķerr-ķerr» viņu izsmej, un viņš tās nolādēja un izmēdīja.
Reiz viņš uzdūrās irbei, kas laikam bija gulējusi. Viņš ieraudzīja to tikai tad, kad tā iedrāzās viņam taisni seja, izskrējusi no savas akmens slēptuves. Lai cik pēkšņi ta parādījās, viņš tvēra to, bet rokā viņam palika tikai trīs astes spalvas. Vērodams aizlidojam šo putnu, viņš sajuta pret to tādu naidu, it kā tas būtu nodarījis viņam briesmīgu ļaunumu. Tad viņš atgriezās un uzcēla plecos nesamo.