Ap pusdienas laiku viņš nokļuva ielejās vai ieplakās, kur dzīvnieku bija vēl vairāk. It kā ķircinādami viņu, šā­viena attālumā pagāja garām pāris desmit briežu. Viņam uznāca neprātīga vēlēšanās dzīties tiem pakaļ, un viņš bija pārliecināts, ka tos panāks. Tad viņš ieraudzīja melnu lapsu ar sniega irbi zobos. Viņš iekliedzās. Tas bija bries­mīgs kliedziens, bet izbiedētā lapsa, projām bēgdama, ne­izlaida irbi no zobiem.

Pievakarē viņš nonāca pie strauta, kas no kaļķiem bija pienaini balts un tecēja caur retiem niedrāja pudurišiem. Cieši satvēris niedri pie pašas saknes, viņš izvilka no ze­mes kaut ko līdzīgu sīpola asnam, ne lielāku par naglas galviņu. Sīpoliņš bija mīksts un garšīgi nokraukšķēja zo­bos. Taču šķiedras izrādījās cietas un tādas pašas ūdeņai­nas ka ogas, un tām nebija nekada sāta. Cilvēks nometa no pleciem saini un četrrāpus sāka līst pa niedrāju grauz­dams un šmakstinādams, kā gremotājs dzīvnieks.

Viņš bija ļoti piekusis, un viņam gribējās atpūsties — apgulties un aizmigt, bet bads — tieši bads, nevis vēlē­šanas nokļūt «Mazo nūju zemē» visu laiku dzina viņu uz priekšu. Viņš meklēja vardes peļķēs un kārpīja ar na­giem zemi, meklēdams tārpus, lai gan zināja, ka tik talu Ziemeļos nav ne tārpu, ne varžu.

Viņš veltīgi ieskatījas katrā peļķē, līdz beidzot, kad jau sāka austies mijkrēslis, vienā peļķē ieraudzīja grun­duļa lieluma zivtiņu.