Arī debesis bija pelekas. Sauie nebija redzama, un nebija arī ne mazāko zīmju, kur ta varētu atrasties. Cilvēks vairs nezināja, kur ir ziemeļi, un viņš bija aizmirsis, no kuras puses pagājušo nakti te atnācis. Tomēr viņš nebija pazaudējis ceļu. Viņš to zi- naja. Drīz būs «Mazo nūju zeme». Tai jābūt kaut kur pa kreisi, netālu — varbūt jau aiz nākamā zemā paugura.

Viņš atgriezās atpakaļ sakravāt savu saini tālākajam ceļam. Pārliecinājies, ka visi trīs sērkociņu žūksnīši ir savā vietā, viņš tos vairs nepārskaitīja, bet, ieraugot mazo, cieši piebāzto briežādas maisiņu, kļuva domīgs. Maisiņš nebija liels. To varēja apsegt ar abam plaukstām. Bet tas svēra piecpadsmit mārciņu, tikpat daudz, cik visas pārējās mantas, un tas viņam darīja raizes. Viņš atlika maisiņu sāņus un sāka kravāt citas lietas. Tad viņš apstājās, paskatījās uz cieši piebāzto briežādas maisiņu, airi pacēla to un pameta visapkārt izaicinošu skatienu, it kā tuksnesis gribētu atņemt viņam šo dārgumu. Kad beidzot viņš piecēlās kājās un grīļodamies sāka iet uz priekšu pretī jaunai dienai, briežādās maisiņš, satīts kopa ar citām mantām, gulēja viņam uz muguras^

Cilvēks pagriežas pa kreisi un gaja, šad un tad noliek­damies pēc ogam. Potīte tagad bija gluži stīva, viņš kliboja daudz stiprāk, bet sāpes kājā nebija nekas salīdzi­nājumā ar graizēm vēdera. Bada mokas kļuva arvien ne­ciešamākas. Tās grauza un grauza, līdz viņš vairs nesa­prata, kurp jāiet, lai nokļūtu «Mazo nūju zemē». Ogas neremdināja šīs graizes, io sīvums tikai kairināja mēli un aukslējas.