Viņš iegremdēja ūdenī roku līdz ple­cam, bet zivs viņam izslīdēja. Tad viņš sāka to tvarstīt abām rokām un sacēla augšā dūņas. Aizrāvies viņš pa­krita un samērcējās līdz jostas vietai. Ūdenc tā saduļķo- jās, ka zivi vairs nevarēja redzēt, un viņam vajadzēja gaidīt, līdz dūņas nosēžas.

Tad viņš atkal sāka ķert zivi un atkal saduļķoja ūdeni. Bet viņš nevarēja gaidīt. Atraisījis katliņu, viņš saka smelt ūdeni laukā no peļķes. Sākumā viņš smēla dedzīgi, aplaistīdams pats sevi un izliedams ūdeni tik tuvu, ka tas attecēja atpakaļ peļķē. Tad viņš sāka rīkoties uzmanīgāk, cenzdamies būt mierīgs, lai gan sirds dauzījas un rokas drebēja. Pēc pusstundas peļķe bija gandrīz sausa. Tās dibenā palika tikai lase ūdens. Bet zivs nebija. Viņš ierau­dzīja starp akmeņiem slēptu spraugu, pa kuru tā bija ieslīdējusi citā — daudz lielākā lāmā, tik lielā, ka to ne­varētu izsmelt ne diennakts laikā. Ja viņš būtu agrak pa­manījis šo spraugu, tad būtu varējis aizsprostot to ar akmeni un zivs nebūtu viņam izbēgusi.

To iedomājoties, viņš saguma un noslīga uz miklās ze­mes. Viņš sāka klusu raudāt, tad rēkt, vērdamies nežēlī­gajā tuksnesī, kas ieslēdza viņu kā lokā, un iigi nevarēja nomierināties, elsodams bez asarām.