Viņš sakūra ugunskuru, sasildījās, izdzerdams pāris krūzīšu karsta ūdens, un iekārtojās nakts dusai uz akmeņiem tāpat kā iepriekšējā naktī. Pirms apgulšanās viņš pārbaudīja, vai nav samirkuši sērkociņi, un uzvilka pulksteni. Segas bija miklas un lipīgas. Potīte sāpīgi pulsēja. Bet viņš sajuta tikai izsalkumu un trauslajā miegā sapņoja par svētkiem un dzīrēm un visdažādakā veidā pasniegtiem un sagatavotiem ēdieniem.
Cilvēks pamodās nosalis un slims. Saules nebija. Debesu un zemes pelēkums bija kļuvis biezāks un dziļāks. Puta skarbs vējš, un pakalnu galus jau klāja pirmais sniegs. Kamēr viņš iekūra uguni un uzvārīja ūdeni, gaiss it kā sabiezēja un kļuva balts. Sāka krist sniegs kopā ar lietu, un pārslas bija lielas un miklas. Sākumā tās izkusa, pieskardamās zemei, bet tad to sakrita arvien vairāk, zeme pārklājās ar baltu autu, uguns apdzisa un savāktās sūnas kļuva mitras.
Cilvēkam tā bija zīme, ka atkal jāņem sainis plecos un atkal jāmaldās uz priekšu nezināmā virzienā. Viņu jau vairs neinteresēja ne «Mazo nūju zeme», ne Bills, nedz arī noliktava zem apgāztās laivas pie Dižas upes. Par viņu valdīja tikai viens vārds: ēst! Būdams bez prāta aiz bada, viņš vairs nemeklēja ceļu, bet centās tikai turēties ieplakās. Viņš brida pa slapjo sniegu, sataustīja un rāva ūdeņainās purva ogas un vilka ārā niedres ar visām saknēm. Bet šī bezgaršīga barība neremdināja izsalkumu. Tad viņš atrada kaut kadu zāli ar skābu garšu un apēda visu, cik vien varēja dabūt, bet zāles nebija daudz, jo tā bija pieplakusi pie zemes un apsnigusi.