Tai naktī viņam nebija ne ugunskura, ne karsta ūdens, viņš ietinās segā, lai aizmirstos izsalkuša cilvēka nemierīgajā miegā. Sniegs pārvērtas aukstā lietu. Viņš bieži pamodās un juta, ka tas līst viņam sejā. Atausa diena — pelēka diena bez saules. Lietus bija mitējies. Izsalkums vairs nebija tik ass. Viņš vairs nespēja ilgoties pēc ēdiena. Cilvēks sajuta vēderā trulas, smagas sāpes, bet nepieversa tam uzmanību. Viņa domas darbojās lietišķāk, un viņš atkal sāka prātot par «Mazo nūju zemi» un pārtikās krājumu pie Dīzas upes.
Viņš saplēsa strēmelēs vienas segas paliekas, pārsēja līdz asinīm apdauzītās kājas, pārmainīja apsēju izmežģītajai potītei un sagatavojās ceļam. Kravadams saini, viņš ilgi noraudzījas uz cieši piebāzto briežādās maisiņu, tomēr paņēma to līdzi.
Sniegs lietū bija nokusis, tikai pakalnu gali vēl arvien bija balti. Parādījās saule, un cilvēkam izdevās noteikt debess puses, lai gan tagad viņš jau zināja, ka ir nomaldījies. Acīm redzot, iepriekšējo dienu klejojumi bija aizveduši viņu pārāk talu pa kreisi. Tagad viņš sāka tu- rēties vairāk pa labi, cenzdamies atkal iziet uz pareiza ceja.