Kaut ari bada sāpes vairs nebija tik stipras, cilvēks juta, ka ir zaudējis spēkus. Lasīdams ogas un niedru stiebrus, viņš bieži vien bija spiests apstaties un atpūsties. Mēle viņam izkalta un uztūka, un šķita pārklājusies maziem matiņiem; mutē bija rūgta garša. Visvairāk raižu darīja sirds. Viņš nepaguva paiet ne pāris desmit soļu, kad tā sāka savu nepielūdzamo tuk-tuk-tuk, tad apstājās un atkal pulsēja sāpīgi un paātrināti, viņam aptrūka elpas, apreiba galva un gandrīz zuda samaņa.
Ap dienas vidu viņš atrada lielā lāmā divus grunduļus. Lāmu nebija iespējams izsmelt, bet tagad viņš bija mierīgāks — un viņam izdevās tos noķert ar katliņu. Tie nebija garāki par viņa mazo pirkstiņu, bet viņš vairs nesajuta tik briesmīgu izsalkumu. Trulās sāpes vēderā bija kļuvušas vēl trulākās un vājākas, šķita, ka viņa vēders snauž. Viņš apēda zivis jēlas, piespiezdams sevi tās rūpīgi sakošļāt. Ēst viņam negribējās, viņš padevās tikai saprātam, kas teica, ka jāēd, lai dzīvotu.
Vakarā viņš noķēra vēl trīs grunduļus, divus apēda, bet trešo atstāja brokastīm. Saule izžāvēja retos sūnājus, un viņš sasildījās ar uzvārītu ūdeni. Tai dienā viņš no- gaja tikai kādas desmit jūdzes, bet nākamajā, iedams tikai tad, kad ļāva sirds, ne vairak kā piecas. Vēders vairs nesāpēja. Tas bija it kā iemidzis. Cilvēks tagad atradās galīgi nepazīstamā apvidū, briežus te gadījās sastapt arvien biežāk, bet tapat arī vilkus. Klajumā nereti atskanēja to kaucieni, un reiz viņš redzēja trīs vilkus pārskrienam sev par ceļu.