Vēl viena nakts. Rītā, beidzot nācis pie prāta, viņš at­raisīja siksniņu, kas savilka cieši piebāzto maisiņu. No maisiņa izbira graudainas zelta smiltis un daži tīrradņi. Cilvēks sadalīja zeltu apmēram divās daļās, vienu, ieti­nis segas gabalā, paslēpa zem lielāka akmens, otru at­bēra atpakaļ maisiņā. Vienīgo atlikušo segu viņš sāka izmantot kāju autiem. No šautenes viņš negribēja šķir­ties, slēptuvē pie Dīzas upes taču glabājas patronas.

Diena bija miglaina, un šai dienā atkal pamodās izsal­kums. Cilvēks bija kļuvis ļoti vārgs, un viņam tā reiba galva, ka brīžiem viņš nekā neredzēja. Tagad jau viņš visu laiku klupa un krita, un reiz paklupdams gandrīz uzkrita virsū sniega irbes ligzdai. Tur gulēja Četri tikko izšķīlušies putnēni — mazi, trīsoši dzīvības kamoltiņi, ne­viens nebija lielāks par kumosu. Viņš kāri apēda tos, dzī­vus iebāzdams mutē, un tie kraukšķēja viņam zobos kā olas čaumala. Irbju māte, skaļi klaigādama, lidoja apkart. Viņš mēģināja iesist tai ar šautenes laidi, bet tā izvairī­jās. Viņš apmētāja putnu ar akmeņiem, un viņam laimē­jās pārsist tam spārnu, irbe aizspurdza projām, ;pa skrieda­mas un vilkdama pa zemi ievainoto spārnu, bet cilvēks nepārstāja to vajāt.