Putnēni bija tikai iekairinājuši viņa ēstgribu. Neveikli lēkadams un klibodams ar sāpošo kāju, viņš meta irbei ar akmeņiem un šad tad aizsmacis iekliedzās; tad viņš atkal lēkāja un kliboja klusēdams, pacietīgi un īgni pieceldamies pēc katra kritiena vai arī berzēdams ar roku acis, kad uzmācās reibonis.
Vajādams irbi, viņš nokļuva purvainā ieplakā un tur uzdūrās cilvēka pēdām mitrajā sūnā. Tās nebija viņa — tām vajadzēja būt Bilia pēdām. Bet viņš nevarēja apstāties, jo irbe bēga arvien tālāk. Vispirms viņš gribēja noķert putnu, tad atgriezties un izpētīt pēdas.
Viņš nogurdināja irbi, bet ari pats nogura. Putns, smagi elpodams, gulēja uz sāniem. Viņš, smagi elpodams, gulēja tapat uz sāniem apmēram desmit soļus no ta un ne- speja līdz tam aizrapties. Bet, kad viņš bija atpūties, arī putns bija atpūties un aizspurdza no viņa kāri izstieptās rokas. Vajāšana atjaunojās. Uznāca nakts, un tā izglāba putnu. Grīļodamies aiz noguruma, cilvēks nokrita uz mutes un ievainoja sev vaigu. Sainis, kā arvien, bija viņam uz muguras. Viņš ilgi gulēja nepakustēdamies, tad pagriezās uz sāniem, uzvilka pulksteni un nogulēja tā līdz rītam.
Vēl viena miglaina diena. Puse pēdējās segas jau bija izlietota kāju autiem.