Viņam vairs neizdevās atrast Billa pēdas. Bet tas jau bija vienalga. Bads neatlaidīgi dzina viņu uz priekšu. Vai tiešām — vai tiešām arī Biils būtu apmaldījies? Ap pusdienas laiku sainis kļuva neizturami smags. Viņš atkal sadalīja zeltu, šoreiz pusi izbērdams vienkārši zemē. Pēcpusdienā viņš aizsvieda projām arī visu pārējo, atstādams sev tikai gabalu segas, katliņu un šauteni.

Viņu sāka mocīt halucinācijas. Pēkšņi viņam likās, ka palikusi viena patrona. Tā ir stobrā, viņš tikai nav to pa­manījis. Tai pašā laikā viņš skaidri zinaja, ka šautene ir tukša. Bet halucinācija joprojām viņu mocīja. Vairākas stundas viņš cīnījās ar to, tad apskatīja ieroci un pārlie­cinājās, ka tas nav pieladets. Vilšanās bija tik rūgta, it kā viņš patiešām būtu cerējis stobrā atrast patronu.

Kādu pusstundu viņš ar pūlēm turpināja savu ceļu, bet tad halucinācija atkārtojās. Viņš atkal cīnījās ar to, bet tā tomēr atgriezās, un, lai pārliecinātu sevi, viņam atkal vajadzēja apskatīt šauteni. Brīžiem viņa domas aizklīda kaut kur tālu, un viņš turpināja čāpot kā automāts, bet viņa smadzenēs kā tārpi grauzās dīvaini redzējumi un untumainas iedomas. Taču tas nevilkās ilgi, jo bada mo­kas viņu atgrieza īstenībā. Reiz viņam pēkšņi lika atjēg­ties skats, no kura viņš gandrīz zaudēja samaņu.