Viņš sagrīļojās un sašūpojās kā piedzēries, visiem spēkiem pū­lēdamies nepakrist. Viņa priekšā stāvēja zirgs. Zirgs! Viņš neticēja pats savām acīm, jo tas apmiglojās un tajās sāka lēkāt gaismas punktiņi. Viņš nikni izberzēja acis, lai aiz­dzītu rēgu, un ieraudzīja nevis zirgu, bet lielu, brūnu lāci. Zvērs aplūkoja viņu naidīgā ziņkārē.

Cilvēks jau gandrīz pacēla šauteni pie pleca, bet tad at­jēdzas. Viņš to nolaida un izvilka no zīlēm izrakstī­tas maksts mednieku nazi. Viņa priekšā bija gaļa — dzī­vība. Viņš pārvilka ar īkšķi naža asmenim. Tas bija ass. Arī smaile bija asa. Viņš gribēja mesties uz laci un to nogalināt. Taču sirds brīdinoši sāka dauzīties tuk-luk-tuk, tad it kā palecas uz augšu un sīki ietrīsējās, pieri sāka žņaugt it kā dzelzs stīpa — un apziņa apmiglojās.

Izmisuma drosmi nomainīja baiļu viļņi. Kas būs, ja lācis viņam uzbruks šai vājuma brīdī? Viņš saslējās visā augumā, cieši sažņaudza nazi un raudzījās lācim acīs. Lācis neveikli panācās uz priekšu pāris soļu, pacēlās uz pakaļkājām un nedroši ierēcās. Ja cilvēks mestos bēgt, tas dzītos viņam pakaļ. Bet cilvēks nebēga. Cilvēku pārņēma izmisuma drosme. Arī viņš mežonīgi un briesmīgi ierēcās, ļaudams vaļu bailēm, kas nav šķiramas no dzīvības un cieši savijas ar pašām tās saknēm.