Draudoši rēkdams, lācis atkāpās, izbijies no noslēpu­maina radījuma, kas stāvēja saslējies un nekā nebaidījas. Bet cilvēks nekustējās. Viņš stāvēja kā sastindzis, līdz briesmas bija garam, tad sāka drebēt kā drudzī un nokrita slapjajās sūnās.

Saņēmies viņš gāja tālāk, izjuzdams jaunas bailes. Ta­gad viņam nebija bail, ka varētu nomirt aiz barības trū­kuma, viņš baidījās no varmācīgas nāves, pirms bads butu notrulinājis viņa pēdējo tieksmi saglabāt dzīvību. Te bija vilki. No visām pusēm šai drūmajā tuksnesī atskanēja io kaucieni, kas pat gaisu ap viņu pārvērta dzīvos draudos, tik jūtamos, ka viņš neviļus pacēla rokas, atstumdams tos no sevis, it kā tie būtu vēja izplestas teltenes sienas.

Vilki šad tad pa diviem vai trim pārskrēja viņam pār ceļu. Bet tie turējās attālu. To nebija daudz, un pie tam tie vajāja briežus, kas neizrādīja pretestību, kamēr no šā divkājainā radījuma varēja sagaidīt, ka tas sāks kost un skrāpēties.

Pievakarē viņš uzdūrās izmētātiem kauliem, jo vilkiem bija laimējies uzbrukt laupījumam. Pēc atliekām varēja spriest, ka tas bija bijis jauns briedis, kurš pirms stun­das vēl dzīvības pilns līksmi maurojis un draiskojies. Cil­vēks aplūkoja tīri apgrauztos, gludos, bet vēl sārtenos kaulus, kuru šūnās vēl sila dzīvība. Vai iespējams, ka šās dienas beigās arī no viņa paliks pāri tikai kauli? Vai tāda ir dzīve? Niecīga un iznīcīga. Un tikai tā sagadā sāpes. Nāvē nav ciešanu. Nomirt — ir tikpat kā aizmigt. Nāve ir beigas, miers. Bet kāpēc tad viņam negribas mirt?