Cilvēks tomēr neprātoja ilgi. Viņš pietupās sūnās, pacēla kaulu pie mutes un sāka sūkāt no tā dzīvības paliekas, kas vēl krāsoja to bālgani sārtu. Saldā gaļas garša, smalka un tikko uztverama kā tāla atmiņa, darīja viņu vai traku. Viņš saspieda žokļus ap kaulu un sāka grauzt. Reizēm lūza kauls, reizēm viņa zobi. Tad viņš sāka dauzīt kaulus ar akmeņiem, sasmalcināt un rīt tos. Steigā sitieni trāpīja viņam arī pa pirkstiem, un tomēr viņš brīdi pat pabrīnījās, ka tie neko daudz nesāp, kad tiem trāpa akmens.
Pienāca briesmīgas dienas — sniegainas un lietainas. Cilvēks vairs neapjauta, kad apstājās pārnakšņot, kad dodas ceļā. Viņš gāja kā nakti, tā dienu. Atpūtās tur, kur nokrita. bet, kad dziestošā dzīvība uzliesmoja un dega viņā mazliet gaišāk, rāpās uz priekšu. Viņš necīnījās vairs kā saprātīgs radījums. Viņu dzina uz priekšu pati dzīvība, kas negribēja mirt. Cilvēks nejuta ciešanu. Viņa nervi bija notruluši, aprimuši, bet smadzenes bija pilnas dīvainām vīzijām un jaukiem sapņiem.
Viņš nebeidza sūkāt un košļāt sadrumstalotos kaulus, kurus visus līdz pēdējam bija salasījis un paņēmis līdzi.