Viņš vairs nekāpa pakalnos, bet neapzināti gāja uz priekšu gar lielu upi, kas plūda pa plašu un lēzenu ieleju. Viņa acis neredzēja ne šo upi, nedz ieleju. Viņu ap­ņēma tikai vīzijas. Viņa dvēsele un miesa gaja vai rāpās uz priekšu viena otrai līdzās un tomēr savrup — tik vārga bija saite, kas tās saistīja.

Viņš pamodās ar pilnu apziņu, gulēdams uz muguras klinšakmeņos. Saule spīdēja spoži un silti. No tālienes atskanēja jauno briežu maurošana. Viņš neskaidri atcerē­jās lietu, sniegu un vēju, bet nezināja, cik ilgi vētra bija viņu šaustījusi — divas dienas vai divas nedējas.

Kādu brīdi viņš gulēja nepakustēdamies, un labdarīgā saule izlēja pār viņu savus starus un sasildīja viņa nožē­lojamo ķermeni. Skaista diena, viņš nodomāja. Varbūt iz­dosies noteikt, kur viņš atrodas. Ar lielām mokām viņš pavēlās uz sāniem. Leja gausi plūda plata upe. Viņš to nepazina. Viņš vienaldzīgi vēroja tās plūdumu, redzēja, ka tā izliecas starp kailiem un vienmuļiem pakalniem, kai­lākiem, vienmuļākiem un zemākiem par tiem, kurus bija sastapis līdz šim. Lēni, domīgi, vienaldzīgi un gandrīz bez kādas sevišķas intereses viņš vēroja svešās upes straumi un piepeši ieraudzīja, ka ta ieplūst gaišā un mirdzošā jūra. Bet arī tas viņu nesatrauca.