Dīvaini, viņš nodomaja, vai ta ir mirāža vai sapņu vīzija? Drīzāk gan sapņu vīzija, slimīgas fantazijas auglis. Šī pārliecība viņam no­stiprinājās vēl ciešāk, kad viņš ieraudzīja kuģi, kas bija noenkurojies mirdzošajā jūrā. Mirkli viņš aizvēra acis, tad atkal tās atvēra. Savadi, cik šis sapnis neatlaidīgs! Bet kas gan te savāds? Viņš taču labi zināja, ka šo kla­jumu vidū nav ne jūras, nedz kuģu — tāpat kā viņa šau­tenē nav patronu.

Cilvēks izdzirda aiz sevis šņākoņu — apslāpētu gār- dzienu vai klepu. Ļoti lēnam, juzdams briesmīgu vājumu un stingumu visā ķermenī, viņš pagriezās uz otriem sā­niem. Tuvumā nekas nebija redzams, bet viņš sāka pacie­tīgi gaidīt. Atkal atskanēja šņākoņa un klepus, un tad tikko desmit soļu attālumā starp diviem robainiem akme­ņiem viņš ieraudzīja vilka pelēko galvu. Tā ausis nebija tik smaili saslietas kā parasti vilkiem, acis bija nespodras un asinīm pieplūdušas, galva šķita gurdi un nevarīgi nokārta. Zvērs visu laiku blisināja acis spilgtajā gaismā. Tas, acīm redzot, bija slims. Kad cilvēks paskatījās, vilks atkal iegārdzās un ieklepojās.

Tas vismaz ir kaut kas īsts, cilvēks nodomāja un atkal pagriezās atpakaļ, lai redzētu pasauii, ko viņam līdz šim bija aizklājušas sapņu vīzijas. Bet jūra vēl arvien tāpat mirdzēja tālumā — un kuģis bija skaidri saredzams. Var­būt tomēr arī tas ir īsts? Viņš aizvēra acis, ilgi domāja un beidzot saprata visu.