Viņš bija gājis uz ziemeļaustru­miem, attālinādamies no Dīzas upes, uz Kopcrmainas ieleju. Šī platā un lēnā upe ir Kopermaina. Šī mirdzošā jūra — Ziemeļu Ledus okeāns. Šis kuģis ir valzivju med­nieku kuģis, kas no Mekenzijas grīvas devies uz austru­miem, tālu uz austrumiem un stāv noenkurojies Kronēša­nas līcī. Viņš atcerējās Hudzona līča sabiedrības karti, ko bija redzējis pirms krietna laika, un tagad viss viņam kļuva skaidrs un saprotams.

Cilvēks piecēlās sēdus un sāka domāt, ko vispirms iesākt. No segas pagatavotie tinamie bija noplīsuši un viņa satūkušās kājas nobrāztas jēlas. Pēdējā sega bija iz­lietota. Šautene un nazis bija pazuduši. Arī cepuri viņš bija kaut kur pazaudējis un līdz ar to sērkociņus, kas bija aizbāzti aiz oderes, bet sērkociņi uz krūtīm, ietīti perga­menta papīrā un paslēpti tabakas makā, bija saglabāju- šies un sausi. Viņš paskatījās pulkstenī. Tas rādīja vien­padsmit un tikšķēja. Acīm redzot, viņš arvien bija to uz­vilcis.

Cilvēks bija mierīgs un pie pilnas apziņas. Lai arī no­vājējis līdz pēdējam, tomēr viņš sāpes nejuta. Nebija arī izsalkuma. Viņam pat negribējās domāt par ēdienu, un visu, ko viņš darīja, to darīja aiz prāta apsvērumiem. Viņš noplēsa līdz ceļgaliem abus bikšu stilbus un apsēja ar tiem kāju pēdas. Katliņš viņam, kā par brīnumu, bija sa­glabājies. Vajadzēja iedzert karstu ūdeni, pirms sāka ceļu uz kuģi, ļoti grūtu ceļu, tik daudz viņš saprata.