Ap pulksten sešiem ceļa virs, mierīgi gulēdams uz muguras, pamodās. Viņš palūkojās augšup uz pelēkajām debesīm un sajuta izsalkumu. Pacēlies uz elkoņa, viņš pēkšņi izdzirda skaļu sprauslošanu un ieraudzīja lielu briedi, kas vēroja viņu bailēs un ziņkārē. Briedis atradās tikai kādu pāris desmit soļu attālumā, un vīrs tūliņ iedomājās brieža gaļas gabalu, kā tas cepas un čurkst pannā, pat sajuta tā garšu. Viņš neapzināti satvēra nepielādēto šauteni, notēmēja un nospieda gaili. Briedis nosprauslājās un lieliem lēcieniem, nagiem klaudzot un rībot, aizskrēja projām pa akmeņiem.
Vīrs izlamājās un aizsvieda šauteni. Celdamies augšā no zemes, viņš skaļi ievaidējās. Tas bija grūts un ilgs darbs. Viņa locītavas krakšķēja, kustēdamās it kā sarūsējušos gultņos, un katra to saliekšana vai izstiepšana prasīja milzīgu gribasspēku. Kad viņš beidzot piecēlās kājās, pagāja vēl krietns brīdis, lai pilnīgi izstieptos un ieņemtu cilvēkiem parasto taisno stāju.
Viņš uzkāpa nelielā paugurā un apskatījās apkārt. Ne- redzeja ne koku, ne krūmu, bija tikai pelēka sūnu jūra, kurā vietām pārmaiņu radīja pelēkas klintis, pelēkas lamas un pelēki strautiņi.