No rīta viss ritēja kā parasti, bet ap pusdienas laiku alu satricināja nedzirdēts troksnis. Tas līdzinājās it kā varenam elpas vilcienam, it kā spalgai vēja brāzmai, it kā milzīga zvēra rēkoņai. Gaiss alā sa­līgojās, un daļa gaismekļu apdzisa. No alas griestiem nobira akmentiņi, bet nesaprotamās skaņas atbalss izlauzās uz āru un satrauca apkārtni.

Rūķi, kas atradās ielejā, lielā ātrumā metās uz alu, bet viņiem pretim skrēja pārbiedētie sargi. Visi izbrīnījušies prašņāja cits citu.

—     Vai tu dzirdēji? Kas tas ir? Vai tikai nav pienācis pasaules gals?!

Un tikai gudrais Kastaljo, rūķu vecākais un viņu hronists, aptvēra, kas noticis. Viņš pacēla pirkstu un svinīgi paziņoja:

—     Tur mostas mūsu kundzene!

Kastaljo bija taisnība. Dīvainā skaņa bija mostošās burves nožāvāšanās. Tai sekoja citas, ne mazāk skaļas, tās nodzēsa vi­sus pārējos gaismekļus, salauza mēbeles — mazos rūķu galdi­ņus, krēsliņus, gultiņas, pat alas sienas baigi nobrakšķēja…

Un tad Arahna pamodās. Guļošs cilvēks nejūt laika plūdumu, un burvei likās, ka viņa tikai pirms brītiņa glābusies no zvēru karaspēka, ko tai uzrīdīja varenais Gurikaps. Nevarēja tikai sa­prast, kur palikuši zvēri un putni un kāpēc viņa, Arahna, guļ savā alā cisās. Burve sauca:

-5- Ei, kas tur ir? Nāciet šurp!

Alā bailīgi ienāca rūķi, taustīdamies starp lūžņiem un apgais­modami ceļu ar lāpām. Visiem pa priekšu gāja Kastaljo.