Kas bija noticis Burvju zemē? Arī tur vēsture sojoja savā lē­najā gaitā. Mazo ļautiņu ciltis mainījās cita pēc citas, radās un izira sīkās valstiņas, kas lepni bija sevi uzskatījušas par pasau­les centru, karaliskās dinastijas sekoja cita citai. Visu to uzma­nīgi vēroja rūķi, guļošās Arahnas pavalstnieki.

Kā neredzamas būtnes viņi siroja pa zemi, visu izlūrēja, no­klausījās, iegaumēja. Un, tā kā gādīgais Gurikaps Burvju zemes tautām bija atklājis savas izgudrotās rakstības noslēpumu jau sen pirms tam, kad tā kļuva pazīstama lielajā pasaulē, tad rūķi rakstīja hroniku. Izlūki, atgriezušies dzimtajā alā, pastāstīja ikreizējam hronistam jaunumus, un viņš tos rūpīgi ierakstīja pergamenta tīstokļos, ko mazā tautiņa prasmīgi darināja no teļādām.

Un tādi pergamenta tīstokļi krājās un krājās, tie jau piepildīja veselu skapi alā, izveidojot patiesīgu stāstu par visiem notiku­miem Burvju zemē piectūkstošgadīgā Arahnas miega laikā.

Rūķi uzskatīja hroniku par vislielāko svētumu, un, kad pa­beigtais tīstoklis bija noguldīts plauktā, neviens neiedrošinājās tam pieskarties. Tā nu šie tīstokļi kā nevajadzīgs blāķis gulēja desmitiem gadu simteņu.

BURVE ARAHNA

PAMOŠANĀS

Tā bija neparasta diena mazajā rūķu valstī.