— Pasauciet Antreno! — pavēlēja burve. — Lai viņš paskaidro, kas šeit noticis!
— Mums nav tāda cilvēka, kundze, — Kastaljo iedrošinājās ziņot. — Mūsu ciltī jau izsenis neviens nav nosaukts tādā vārdā.
— Tātad es esmu ļoti ilgi gulējusi? — Arahna neticīgi noprasīja.
— Ļaužu atcerē tu esi dusējusi daudzus gadu simteņus, pa- vēlniec, — teica vecais rūķis. — Mēs nezinām, kad un kā tu iemigi un kāpēc šis miegs bija tik ilgs. Bet mēs nekad neaiz- mirsām savus pienākumus un krietni sargājām tavu mieru.
— Pateicos jums par uzticīgo kalpošanu, — Arahna nevērīgi noteica. — Ceru, ka jūs mani pabarosiet: esmu zvērīgi izsalkusi.
Arahnas ēdamgalds bija augsts akmens ar plakanu virsu, tas stāvēja netālu no ieejas alā un bija saglabājies kopš senseniem laikiem. Rūķi pie tā pakāpās pa garām kāpnēm, bet, lai tur novietotu ēdienus, viņi bija izgudrojuši asprātīgu bloku sistēmu. .To visu rūķi bija sargājuši.
Burve apēda visus krājumus un prasīja papildinājumu. Viņa aprija četrus ceptus vēršus un trīs aunus, septiņpadsmit fazānus un sešdesmit četras irbes, piekoda divus desmitus raušu un izdzēra veselu mucu ūdens. Pēc tam, glaudīdama vēderu, atmai- gusi ierunājās:
— Pēc tādām pusdienām derētu nosnausties.
Bet burve tūdaļ saprata, ka jau tā nogulējusi pārāk ilgi, un nolēma sākt darboties.