Te skaidrā laikā ļaužu mītnēm uzbrūk viesuļvētra un sagāž mājas, nositot un sakropļojot tos, kas nepaspēja laikā pabēgt; te plūdi apslī­cina piekrastes ciemu; te mājlopiem uzkrīt sērga, desmitiem govju un aitu iet bojā.

Pašķirstījis savas maģiskās grāmatas, Gurikaps uzzināja, ka no lielās pasaules Burvju zemē ieradusies burve Arahna.

Augumā tā Gurikapam tikai līdz jostas vietai, bet labajam bur­vim galva sniedza līdz visaugstāko koku galotnēm. Arī Arahna bija milzene, bet mazāka — pavisam kādas trīsdesmit olektis gara.

Arahna bija ļoti ļauna burve. Ja viņai kaclu dienu neizdevās nevienam kaitēt, tā diena likās veltīgi nodzīvota. Toties, noda­rījusi kādam ļaunu, viņa smējās tik skaļi, ka tuvējā birzī koki līgojās un birdināja augļus.

Tikai pret vienu cilvēku cilti Arahna izturējās iecietīgi — pret nelielo rūķu cilti, kurus tā bija atvedusi pāri kalniem uz Burvju zemi. Rūķi viņai kalpoja uzticīgi un padevīgi, viņu senči bija to zvērējuši. Bet, ja burve nodarītu pāri saviem pavalstnie­kiem, tad rūķi izklīstu pa visu zemi, un mēģini nu tos atrast biezos mežos un garajā pļavas zālē: augumā tie bija dažu sprīžu gaismā un prata apbrīnojami veikli slēpties.

Mazītiņie vecīši ar garām, sirmām bārdām un tīrīgās vecenī­tes baltās micītēs centīgi jo centīgi rūpējās par savu pavēlnieci.