Viņi cepa tai vēršus un aunus, ganīja tos leknajās kalnu ganī­bās. Viņi cepa mīkstus raušus no kviešiem, ko audzēja savas nošķirtās ielejas auglīgajā zemē. Ar maziem lokiem viņi šāva treknus fazānus un irbes, auda drānu un krāsoja to zilu, un, kad burves vecās drēbes bija novalkātas, šuva tai jaunu mantiju.

Par šiem vērtīgajiem pakalpojumiem Arahna rūķus nepameta bez savas aizgādniecības — ar burvestībām Arahna viņu mūžu pagarināja līdz simt piecdesmit gadiem, viņu bērni uzauga ne­slimodami, viņu bultas trāpīja medījumu nekļūdīgi, un tīklos ķērās lielās zivis.

Bet Arahna labu darīja ne labprāt un sevi atalgoja tādējādi, ka citām cilvēku ciltīm sagandēja dzīvi. Kad to uzzināja Guri­kaps, viņš nolēma ļauno burvi padarīt nekaitīgu. Bet kā to izda­rīt? Visvienkāršāk liktos nosist burvi, iezveļot tai pa galvu ar vairākus pudus smago dūri. Tomēr burvis bija tik labsirdīgs, ka nekad nevienu nebija nogalinājis. Pat soļodams pa pļavu, viņš tīšām trokšņoja un švīkstināja kājas, un dažādas vardes un kukainīši paguva aizmukt no viņa milzīgo zābaku apakšas.

Gurikapam atlika tikai viena izeja: iemidzināt Arahnu uz ilgu laiku. Viņš pašķirstīja burvību grāmatu un atrada, ka vis­ilgākais burvju miega laiks, kādā viņš var iemidzināt ļauno burveni, ir pieci tūkstoši gadu.