Šausmīgs troksnis un brēka skanēja visā apkārtnē. Un viss šis neskaitāmais karaspēks draudīgi virzījās uz Arahnas mītni, ielenca to no visām pusēm. Šo karaspēku vadīja milzis plīvojošiem sirmiem matiem, dusmās zvērojošām acīm. Bazūnes balsī, pārkliegdams savu daudzbalsīgo armiju, Gurikaps sauca:
— Nāc ārā, Arahna! Tev pienācis laiks atbildēt par visām tavām ļaundarībām!
Burves sirds nodrebēja bailēs. Sākumā viņa gribēja paslēpties alā, bet tad saprata, ka tur viņu visvieglāk notvers. Un vienā mirklī no alas izlidoja ērglis un mēģināja pagaist ērgļu barā. Velti! Ērgļi bija modri un nelūgto viesi pacienāja ar tik spēcīgiem nagu un knābju belzieniem, ka viltus ērglis acumirklī pārvērtās par bezdelīgu un iespruka žiglo putniņu drūzmā. Bet tie arī nesnauda un acumirklī atmaskoja viltnieci.
Arahna nepadevās. Peļu pūlī, kas līdzīgi biezam tepiķim noklāja zemi, parādījās vēl viena — pēc skaita varbūt simttūkstošā pele, bet arī to tūlīt pazina. Meža kaķis to sagrāba nagos un, aiz prieka elsdams, noņaudēja:
— Viņa ir te! Es viņu turu, pavēlniek!
Ne mirkli nevilcinādamies, Gurikaps nometās ceļos starp malā atlēkušām pelēm un ātri, ātri noskaitīja neatvairāmos buramos vārdus.