Un, ak, brīnums! Visā savā milzīgajā augumā burve Arahna nostiepās uz zemes. Viņa iegrima dziļā miegā, un kopš tā brīža viņai bija lemts nogulēt piecdesmit gadsimtus. ^ Burvis pateicās zvēriem un putniem par draudzīgo palīdzību, un tie ātri izklīda pa mežiem un laukiem. Gurikaps stāvēja domīgi pie aizmigušās burvenes un pēkšņi izdzirda klusu balsi. Ieskatījies viņš ieraudzīja rūķi, kas bija uzrāpies uz Arahnas krūtīm. Sirmbārdainais Antreno vērsās pie Gurikapa:
— Varenais pavēlniek! Tu esi iemidzinājis mūsu kundzēni, un mēs neuzdrīkstamies apstrīdēt tavu gribu — Arahna patiešām nodarījusi daudz ļauna. Bet viņa bija laba pret mums, un mēs negribētu, lai šakāļi un hiēnas pa gabaliņiem izvazātu viņas miesas. Ļauj mums novietot viņu alā un tur vāķēt, kamēr pienāks noliktā atmodas stunda.
Gurikaps pasmaidīja.
— Jūs — labie mazie cilvēciņi, es slavēju jūs par jūsu rūpēm. Dariet ar savu kundzēni, ko gribat, man nebija nolūka viņu nogalināt, es tikai centos neļaut viņai darīt ļaunu.
Gurikaps devās uz savu pili, bet rūķi Antreno vadībā ķērās pie darba. Kaut mazi augumā, viņi bija izveicīgi meistari. Daži no viņiem pagatavoja garus ratus, citi sakārtoja akmens guļvietu tālākajā vissiltākajā, visklusākajā alas kaktā un noklāja to ar biezu svaigas sūnas kārtu.