Pēc tam simtiem rūķu kā skudras aplipa ap savu aizmigušo pavēlnieci, ar bloku un sviru palīdzību uzvēla to uz ratiem, ieveda alā un ar milzīgām pūlēm noguldīja cisās.
Rūķi nezināja, cik ilgi lemts Arahnai gulēt, tāpēc rīkojās tā, lai viss būtu sagatavots, viņai jebkurā brīdī pamostoties.
Pie pagalvja stāvēja muca ar ūdeni, kuru bieži mainīja, lai tas nesabojātos. Pēc katrām trim dienām uz iesmiem cepa pāris vēršu: pavēlniece pamodusies taču būs izsalkusi. Bet, tā kā ga]a ilgi nevar glabāties, tad rūķi to apēda paši un tūlīt gatavoja jaunu. Krāsns vienmēr bija pilna ar svaigiem raušiem.
Vārdu sakot, lai arī kad pamostos burve, viņa nevarētu žēloties par savu kalpu nevīžību.
Rūķu paaudzes nomainījās cita pēc citas, bet ļaunā burve gulēja noburtā miegā: Gurikaps nebija buramos vārdus laidis vējā.
Simt gados reizi, kad Arahnas zilā mantija bija satrunējusi, vecītes vērpa dzijas, auda drānu, šuva jaunu mantiju, un rūķi ar pūlēm to uzvilka burves nejūtīgajam ķermenim.
Un cik ļoti modrie sargi rūpējās par alas tīrību! Grīdu, griestus un sienas slaucīja katru dienu, bet reizi nedēļā mazgāja. Telpā iekļuvušie odi, mušas un zirnekļi tika nežēlīgi iznīcināti, bet peles un žurkas izdzītas ar kaunu. Virs guļošās burves galvas bija uzstādīts vēdeklis, un augu diennakti dežurējošais sargs to kustināja, lai gaiss ap Arahnu nesasinaktu.