Garā gadsimtu rinda bez pēdām aizslīdēja pāri Arahnai, un viņa, uzticīgo rūķu aprūpēta, gulēja mīkstajās cisās tikpat sārta un svaiga kā tajā brīdī, kad to bija iemidzinājis Gurikaps.

Gadu simteņu gaitā rūķi jau bija aizmirsuši, kādos apstākļos tikusi iemidzināta burve, un viņiem likās, ka viņa mūžīgi guļ savā alā apburtā miegā un gulēs līdz pasaules galam. Bet viņas aprūpēšana bija pārvērtusies reliģiozā rituālā, un to ļoti stingri ievēroja. Vismazāko atkāpi uzskatīja par grēku, un vecākie par to bez žēlastības sodīja.

Laiks tumšajā alā bija it kā apstājies, bet tas nestāvēja uz vietas lielajā pasaulē aiz Pasaules apkārtkalniem. Cilvēce no ak­mens darba rīkiem pārgāja uz bronzas, pēc tam uz dzelzs. Pa jūrām brauca buru kuģi. Pagātnē palika grieķu-persiešu kari. Noslaucīdami savā ceļā visu, pa iebiedēto Eiropu pārsoļoja Romas leģioni. Sākās un beidzās viduslaiku barbarisma laik­mets. Kolumbs atklāja Ameriku, un Magelāna līdzgaitnieki pirmie no jūras braucējiem veica ceļojumu apkārt pasaulei.

Debesīs pacēlās gaisa baloni, pirmais tvaikonis ar riteņiem kūla ūdeni, pirmā neveiklā tvaika lokomotīve pa tērauda sliedēm vilka smieklīgas kastītes — vagonus … Bet burve vēl arvien gulēja apburtā miegā.